Šī reklāma tapusi Āzijas valstī Singapūrā pirms pieciem gadiem, bet, neraugoties uz savu eksotisko izcelsmi un vecumu, ir tik pat aktuāla šobrīd un šeit – pie mums Latvijā. Var meklēt desmitiem iemeslu, kāpēc neziedot asinis, bet var ņemt vērā tikai vienu, vissvarīgāko, kāpēc tomēr ziedot - lai glābtu kādam dzīvību.
Šis būs Agitas stāsts par kolēģiem, kuri grūtā brīdī nestāvēja malā, bet parādīja, ka viņiem rūp.
Agita: „Manai meitai ir invaliditāte jau no bērnības. Pavasarī viņa pabeidza grāmatveža kursus, un pēc atpūtas vasarā, kad plānojām apmeklēt nometni un paciemoties laukos pie vecmammas, domājām sākt meklēt darbu. Diemžēl šo plānu neizdevās īstenot, jo vasarā viņa pēkšņi saslima, un ārsti konstatēja, ka ir sākusies autoimūna saslimšana, vienkāršiem vārdiem sakot – slimība, kad trombocīti apēd paši sevi. Tās rašanās cēloni viņi noteikt nevarēja. Ja norma ir 135, tad viņai asinīs trombocītu daudzums bija tikai aptuveni 40.
Slimnīcā asinis viņai pārlēja, bet, lai nerastos situācija, ka tādēļ pietrūkst kādam citam, ārsti lūdza, ja ir iespējams, sameklēt donorus. Nolēmu uzrunāt cilvēkus, ar kuriem kopā pavadu lielāko dienas daļu – savus kolēģus. Viņu man ir daudz, jo strādāju lielā dzērienus ražojošā uzņēmumā. Visiem kolēģiem uzrakstīju e-pastu, izstāstot situāciju un aicinot ziedot asinis uz manas meitas vārda. Sākotnējās bažas par atsaucību izrādījās nepamatotas, jo kopskaitā pieteicās aptuveni 20 kolēģi, kuri bija gatavi ziedot laiku, un, iespējams, pārvarēt arī bailes, lai paveiktu labu darbu.
Biju sarunājusi no darba transportu, kas konkrētā laikā visus nogādāja uz Valsts asinsdonoru centru. Tie, kuri tajā brīdī netika, aizbrauca vēlāk.
Aiznesot izziņas par kolēģu ziedotajām asinīm, daktere to novērtēja ļoti pozitīvi, jo, lai arī manai meitai pārliešana jau bija veikta, asins rezerves ir vajadzīgas, un, iespējams, tieši manu kolēģu atsaucība ļāva izglābt kādam dzīvību. Paldies viņiem par to!
Toreiz arī mana otra meita nodeva asinis, lai arī viņai ir bail no adatām. Pēc tam viņa teica, ka darīs to vēl, jo neesot bijis tik traki. Palīdzējusi apziņa, ka tas citiem ir nepieciešams.
Pati diemžēl asinis nodot nevaru, jo man ir augsts asinsspiediens. Kādreiz gan to darīju - kopumā vairāk nekā 25 reizes. Kad es biju jaunāka un strādāju rūpnīcā „Alfa”, tad kopā ar kolēģiem asinis nodevām četras reizes gadā. Zināju, ka tas ir svarīgi, bet galvenā motivācija toreiz tomēr nebija tik cēla – tā bija iespēja dabūt brīvu dienu. Tikai tagad tā pa īstam apzinos, cik tas ir svarīgi.”
Agitas meitai pēc veiktās operācijas ir vērojami uzlabumi un viņa jūtas labāk, taču ārstēšana turpinās, un, iespējams, asinis būs jāpārlej vēlreiz.
Cilvēku, kuru dzīvības glābšanai nepieciešamas mūsu asinis, ir daudz, tāpēc attaisnojumiem te nav vietas – ziedo asinis un uzaicini to darīt arī savus kolēģus! Nešaubies – atsauksies daudzi, vajag tikai pamudināt!
Informāciju, kur ziedot asinis un kā sarīkot donoru dienu savā uzņēmumā, meklē www.donors.lv.
padevu tālāk un ievietoju pāris vietas reklāmu!! gan viss būs kārtībā, būsim optimisti.
AtbildētDzēst