Šī gada 13. septembrī, Valsts
asinsdonoru centra specializētajam donoru autobusam aprit jau 6 gadi. Šajā laikā
tas ir pabijis 861 izbraukumā Rīgā un citviet Latvijā. Kopsummā autobuss ir
nobraucis 32 tūkstošus kilometru, kas ir gandrīz tikpat liels attālums kā 10
reizes turp un atpakaļ no Rīgas līdz Parīzei. No svinīgās atklāšanas 2007. gada
13. septembrī līdz šī gada 9. septembrim kopumā tajā asinis ir ziedojuši 24 470
donori.
Lai ieskatītos specializētā
autobusa ikdienas piedzīvojumu līkločos, uz sarunu aicinājām izbraukumu
brigādes virsmāsu Lilliju Obuševu, kura autobusā strādā jau no pirmās tā darba
dienas.
Ar ko darba
ikdiena specializētajā donoru autobusā atšķiras no citu kolēģu darba
izbraukumos?
Platības ziņā tā ir
diezgan ierobežota darba telpa. Mēs autobusā esam veseli 7 cilvēki: vadītājs,
divas medmāsas, divi reģistratori, laborants un ārsts, neskaitot donorus, kas
ir ieradušies pie mums uz autobusu ziedot asinis. Tā kā telpa ir maza, mums katram ir sava strikta
darba vieta, jo katrs centimetrs autobusā ir no svara!
Neskatoties uz to, mēs
visi sadzīvojam ļoti draudzīgi, un pat visnotaļ saspringtās situācijās viss
norit saskaņoti un augsti profesionāli. Katrs solītis un kustība ir pārdomāta.
Starp mums valda kolektīva sapratne un draudzība.
Kāda ir
visbiežākā cilvēku motivācija, ierodoties pie Jums?
Katrs
donors nāk ar savu individuālu mērķi un lielākoties ar pozitīvām emocijām.
Pārsvarā cilvēki atsaucas mūsu aicinājumam ziedot asinis, jo vēlas palīdzēt.
Bieži no donoriem nākas dzirdēt: „Ja es nevaru palīdzēt materiāli, tad varu
palīdzēt šādi.” Daži donori pat atbrauc no tālienes tikai, lai ziedotu asinis
un smagi slimie pacienti varētu ātrāk atveseļoties.
Protams,
citiem ir svarīgi saņemt arī pusdienu kompensāciju vai izziņu darba devējam par
pienākošos brīvdienu. Daudz kas ir atkarīgs no izbraukuma vietas. Ja tā ir kāda
Rīgas iestāde, cilvēki saņemto naudiņu vairāk ziedo labdarības projektiem, un
viņiem svarīga ir izziņa
par brīvdienu. Ja mēs dodamies kaut kur ārpus Rīgas, kur daudzi cilvēki
nestrādā, viņiem attiecīgi šī izziņa nav nepieciešama, bet ir nozīmīgi saņemt
3 latus.
Taču
cilvēku attieksmi nevar vērtēt tikai pēc viņu ienākumiem – ir vietas reģionos,
kur trūcīgi cilvēki ziedojumu kastītē iemet kaut vai 10 santīmus, bet citviet pēc
izbraukuma uz lepnu Rīgas iestādi nav iemests nekas.
Kuras ir tās
vietas, kur ir izjūtama vislielākā donoru atsaucība?
Vienu īpašu vietu nevaru
izcelt. Pavisam noteikti tādas ir vairākas!
Bieži atrodamies un
strādājam pie Dailes teātra. Cilvēki to ir pamanījuši un labprāt nāk ziedot
asinis. Ir donori, kas saka, ka agrāk braukuši ziedot asinis uz donoru centru Sēlpils
ielā 6, bet tagad mūs varot sastapt tuvāk savai dzīves vai darba vietai.
Daudz cilvēku nāca pie
mums, kad atradāmies pie Latvijas Nacionālās operas. Tagad mūs var sastapt
Brīvības pieminekļa laukumā, kur arī donoru interese ir liela.
Kad un kur ir
bijusi garākā asins donoru rinda pie specializētā donoru autobusa?
Droši vien tas bija pie
Latvijas Nacionālās operas, jo atmiņā palikusi gara gara cilvēku rinda. Tagad
līdzīgi ir pie Brīvības pieminekļa.
Vai ir kāds asins
donors, kas šo gadu laikā ir visspilgtāk palicis atmiņā?
Ir šāds cilvēks! Viņa
vārds ir Juris. Viņš ir ilggadējs donors un biežs viesis pie mums
specializētajā autobusā. Juris vienmēr ir pozitīvs un ļoti aktīvs un ar savu
neizsīkstošo pozitīvismu un humoru spēj uzlabot garastāvokli arī citiem
cilvēkiem.
Varbūt ir kāds
mīļvārdiņš, kurā autobusu dēvējat?
Kolēģu vidū mēs to saucam
par busiņu! Man pašai arī busiņa pirmajā darba dienā tika piešķirts vārds
„Mamma”, kurā tieku saukta nu jau visus šos gadus.
Kādas atsauksmes
visbiežāk dzirdat no donoriem?
Asins donori sev līdzi nes
ļoti daudz pozitīvisma un labestības. Donori mūs bieži lutina ar labiem
vārdiem: „Paldies Jums visiem!”, „Veiksmi darbā!”, „Paldies, ka Jūs esat!”, „Paldies,
ka Jūs atbraucāt!”. Mēs ļoti augsti novērtējam šādu donoru attieksmi.
Busiņa komanda darbībā (Lillija Obuševa pirmā no labās).
