Valsts asinsdonoru centra specializētajam donoru autobusam aprit jau 6 gadi

 

Šī gada 13. septembrī, Valsts asinsdonoru centra specializētajam donoru autobusam aprit jau 6 gadi. Šajā laikā tas ir pabijis 861 izbraukumā Rīgā un citviet Latvijā. Kopsummā autobuss ir nobraucis 32 tūkstošus kilometru, kas ir gandrīz tikpat liels attālums kā 10 reizes turp un atpakaļ no Rīgas līdz Parīzei. No svinīgās atklāšanas 2007. gada 13. septembrī līdz šī gada 9. septembrim kopumā tajā asinis ir ziedojuši 24 470 donori.

Lai ieskatītos specializētā autobusa ikdienas piedzīvojumu līkločos, uz sarunu aicinājām izbraukumu brigādes virsmāsu Lilliju Obuševu, kura autobusā strādā jau no pirmās tā darba dienas.

Ar ko darba ikdiena specializētajā donoru autobusā atšķiras no citu kolēģu darba izbraukumos?

Platības ziņā tā ir diezgan ierobežota darba telpa. Mēs autobusā esam veseli 7 cilvēki: vadītājs, divas medmāsas, divi reģistratori, laborants un ārsts, neskaitot donorus, kas ir ieradušies pie mums uz autobusu ziedot asinis. Tā kā telpa ir maza, mums katram ir sava strikta darba vieta, jo katrs centimetrs autobusā ir no svara!

Neskatoties uz to, mēs visi sadzīvojam ļoti draudzīgi, un pat visnotaļ saspringtās situācijās viss norit saskaņoti un augsti profesionāli. Katrs solītis un kustība ir pārdomāta. Starp mums valda kolektīva sapratne un draudzība.

Kāda ir visbiežākā cilvēku motivācija, ierodoties pie Jums?

Katrs donors nāk ar savu individuālu mērķi un lielākoties ar pozitīvām emocijām. Pārsvarā cilvēki atsaucas mūsu aicinājumam ziedot asinis, jo vēlas palīdzēt. Bieži no donoriem nākas dzirdēt: „Ja es nevaru palīdzēt materiāli, tad varu palīdzēt šādi.” Daži donori pat atbrauc no tālienes tikai, lai ziedotu asinis un smagi slimie pacienti varētu ātrāk atveseļoties.

Protams, citiem ir svarīgi saņemt arī pusdienu kompensāciju vai izziņu darba devējam par pienākošos brīvdienu. Daudz kas ir atkarīgs no izbraukuma vietas. Ja tā ir kāda Rīgas iestāde, cilvēki saņemto naudiņu vairāk ziedo labdarības projektiem, un viņiem svarīga ir izziņa par brīvdienu. Ja mēs dodamies kaut kur ārpus Rīgas, kur daudzi cilvēki nestrādā, viņiem attiecīgi šī izziņa nav nepieciešama, bet ir nozīmīgi saņemt 3 latus.

Taču cilvēku attieksmi nevar vērtēt tikai pēc viņu ienākumiem – ir vietas reģionos, kur trūcīgi cilvēki ziedojumu kastītē iemet kaut vai 10 santīmus, bet citviet pēc izbraukuma uz lepnu Rīgas iestādi nav iemests nekas.

Kuras ir tās vietas, kur ir izjūtama vislielākā donoru atsaucība?

Vienu īpašu vietu nevaru izcelt. Pavisam noteikti tādas ir vairākas!

Bieži atrodamies un strādājam pie Dailes teātra. Cilvēki to ir pamanījuši un labprāt nāk ziedot asinis. Ir donori, kas saka, ka agrāk braukuši ziedot asinis uz donoru centru Sēlpils ielā 6, bet tagad mūs varot sastapt tuvāk savai dzīves vai darba vietai.

Daudz cilvēku nāca pie mums, kad atradāmies pie Latvijas Nacionālās operas. Tagad mūs var sastapt Brīvības pieminekļa laukumā, kur arī donoru interese ir liela.

Kad un kur ir bijusi garākā asins donoru rinda pie specializētā donoru autobusa?

Droši vien tas bija pie Latvijas Nacionālās operas, jo atmiņā palikusi gara gara cilvēku rinda. Tagad līdzīgi ir pie Brīvības pieminekļa.

Vai ir kāds asins donors, kas šo gadu laikā ir visspilgtāk palicis atmiņā?

Ir šāds cilvēks! Viņa vārds ir Juris. Viņš ir ilggadējs donors un biežs viesis pie mums specializētajā autobusā. Juris vienmēr ir pozitīvs un ļoti aktīvs un ar savu neizsīkstošo pozitīvismu un humoru spēj uzlabot garastāvokli arī citiem cilvēkiem.

Varbūt ir kāds mīļvārdiņš, kurā autobusu dēvējat?

Kolēģu vidū mēs to saucam par busiņu! Man pašai arī busiņa pirmajā darba dienā tika piešķirts vārds „Mamma”, kurā tieku saukta nu jau visus šos gadus.

Kādas atsauksmes visbiežāk dzirdat no donoriem?

Asins donori sev līdzi nes ļoti daudz pozitīvisma un labestības. Donori mūs bieži lutina ar labiem vārdiem: „Paldies Jums visiem!”, „Veiksmi darbā!”, „Paldies, ka Jūs esat!”, „Paldies, ka Jūs atbraucāt!”. Mēs ļoti augsti novērtējam šādu donoru attieksmi.

 

Busiņa komanda darbībā (Lillija Obuševa pirmā no labās).